Dzejniece
ASPAZIJA
1865 -1943
Aspazija
Nebēdne meitene
Es esmu nebēdne meitene!
Visas rīkstes tēvam nolūza,
Kad pērdams tas mani audzēja.
Ar vienu aci es varēju smiet,
Ar otru, ja vajadzēja, asaras liet.
Un, kad māte mani mācīja:
“Esi klusa, laba, godīga,” –
Es dziedāju tikai: Lalala!
Es esmu nebēdne meitene!
Simts zēnu aiz deguna vazāju,
Ikkatru mīlēt apsolu:
Šim stūrīts no sirds, tam stūrītis,
Tik paliek pāri pats viducis.
Vai sacīt man, viducis priekš kā?
Ak, nav jau nemaz tāda viduča –
Lalala!Lalala!
Es esmu nebēdne meitene!
Bet, ja nu tiešām reiz atnāktu zēns,
Tik rātns, tik godīgs, kā jēriņš tik lēns,
Balts krādziņš un balta šlipstīte,
Un balta krūtīs dvēsele,
Un teiktu, ka mīlējis mani tik vien,
Nu tad es arī, es arī – nudien!
Vai zināt, ko tad es darītu?
Es viņu arī – piekrāptu!
Lalala! Lalala!
Aspazija
Pasaciņa
Mazā, sirmā kumeliņā
Jāj pa ceļu pasaciņa
Ātri ātri steidzas viņa,
Rokā zelta pātadziņa.
Jāj un jāj un neapstājas,
Zemes virsū nav tai mājas –
Līdzko jaunie sapņi beidzas,
Viņai projām jāaizsteidzas.
Ilgi, šķiet man, projām biju
Nu es atkal ieraudzīju:
Mazā, sirmā kumeliņā
Jāj pa ceļu pasaciņa.
Sidraboti pakaviņi,
Zili puķu iemauktiņi;
Pavadā kā pērles sienas
Senās, mīļās bērnu dienas.
Jāj un jāj un neapstājas,
Zemes virsū nav tai mājas.
